Kāpēc nepietiek ar to, kas ir?
Pietiek ar to, kas ir – bet vai tiešām? Reizēm skatāmies uz citiem cilvēkiem un domājam, kāpēc viņi nedara vairāk, lai gan viņiem ir tik liels potenciāls.
Vai esi pamanījusi, ka ir cilvēki, par kuriem domā: “Kāpēc viņa nedara neko vairāk? Viņai taču ir tāds potenciāls! Varētu to, to un to…! Kāpēc viņa samierinās ar to, kas ir?” Vai gluži pretēji – skaties uz savu partneri un domā: “Nu, ko viņš tā visu laiku skrien un kaut ko dara?! Kāpēc viņš nav mierā ar to, kas viņam jau ir?”
Es parasti esmu pirmajā kategorijā, jo pati skrienu, mācos un daru. Man regulāri nepietiek ar to, kas ir – gribas labāk, augstāk un tālāk. Visbiežāk arī uz citiem skatos no šī sava skatu punkta – tas otrs cilvēks taču arī varētu izdarīt ko vairāk, sasniegt tālākus un lielākus mērķus, uzkāpt augstākās dzīves virsotnēs.
Bet…
Kas es tāda esmu, lai teiktu otram, kā viņam dzīvot? Kāpēc es iedomājos, ka labāk par viņu pašu zinu, kas viņam būtu labāk? Kāpēc man grūti pieņemt, ka otram, iespējams, pietiek ar to, kas ir?
Man tikko bija diskusija, kur vienīgais, ko par situāciju varēju pateikt: “Nu, ja Tev ar to pietiek…” Tajā brīdī es to pateicu mierīgi, bet iekšēji manī bija pretestība, jo tas man šķita nepieņemami un ir sajūta, ka viņa varētu vairāk. Man šķiet, ka viņa sev atņem kaut ko lielāku.
Bet tas ir tikai mans skatījums – mans “šķiet”.
Mēs katrs skatāmies uz citiem un viņu situācijām caur sevi – savu pieredzi, vēlmēm un standartiem. Tas, kas man ir “par maz”, citam var būt pilnīgi pietiekami. Un otrādi.
Bet vai “pietiek” vispār ir objektīvs?
Visdrīzāk – nē. Ikviens no mums šo dzīvi pieredz savā veidā. Un vienā situācijā diviem cilvēkiem var būt ļoti atšķirīgi kompromisi – savas izvēles un iemesli palikt tur, kur esam. Pat tad, ja no malas tas izskatās kā “samierināšanās” vai “nemitīga dzīšanās pakaļ kaut kam”.
Un tomēr – es nedomāju, ka vienmēr pietiek ar attieksmi “lai katrs dzīvo, kā grib”. Jo dažreiz jau mēs redzam, ka otrs tiešām sevi bremzē. Un par to ir grūti klusēt.
Katram no mums ir brīvā griba un mums jāpārstāj aiztikt otru cilvēku, mēģinot viņu iegrozīt pēc savas patikas. Mums katram jādzīvo pašam sava dzīve. Ideāli, ja šīs individuālās dzīves varam attīstīt kopā, vienam otru atbalstot un pieņemot, ka katram ir savs “pietiek”.
Man šķiet, ka te ir tā smalkā robeža starp mēģinājumiem otru “salabot” un būšanu blakus, pasakot to, ko redzu – bez spiediena un piespiešanās. Ja cilvēks pats nav gatavs ieraudzīt vairāk, viņš to neredzēs. Ja viņš būs gatavs – tikai viens teikums var iekustināt tālākus procesus.
Tieši tāpēc, manuprāt, nav jēgas otram pārmest “kāpēc Tev nepietiek ar to, kas ir?”. Tas tāpat kā ar cukuru pie tējas – viens dzer bez cukura, jo tā viņam garšo, bet citam vajag 3-4 tējkarotes, lai vispār tēju nosauktu par garšīgu. Tāpēc viena “pietiek” nevar būt tāds pats kā otra “pietiek”.
Kurš no diviem esi Tu – tas, kam pietiek, vai tas, kam nepietiek?
Un vai tas, ko Tu sauc par “pietiek”, tiešām ir Tavs… vai vienkārši pierasts?
* Es ticu, ka transformācija ir drosmīgu jautājumu uzdošana, taču atceries – es esmu Tavs ceļabiedrs, nevis ārsts. Rūpējies par savu drošību un profesionālu atbalstu, kad tas nepieciešams.
