Tas ir jāsāk tagad, nevis tad, kad ir par vēlu!
Šī doma man noformulējās pēc nedēļas, kad biju saskārusies ar kārtējo situāciju un komentāriem.
Rūpes par sevi man ir svarīgas – ik pa laikam izeju kādu detoksa programmu vai uz laiku izslēdzu no uztura saldumus vai konkrētus pārtikas produktus. Bieži tas notiek arī kopā ar kādu – kā izaicinājums.
Mēdz gadīties, ka šādos periodos ir arī kādas svinīgas pusdienas vai vakariņas, kurās tiek pasniegts deserts. Un es no tā, protams, atsakos.
Un tad nereti saņemu komentārus no dāmām, kurām pašām ir dažādas veselības problēmas: “Ai, Tev jau nu gan ir par ko uztraukties!”
Kad man atkal jāpamato sava izvēle, es pie sevis nodomāju: “Es vienkārši negribu kļūt tāda kā Tu!” Šo, protams, neviena no dāmām nedzird, jo, izlaižot caur filtru, mans sakāmais skan līdzīgi šim: “Jā, bet man ir izaicinājums un es pie tā pieturos…”
Reti kad ar to pietiek un tirdīšana turpinās, jo kaut kādā mērā šķiet, ka cilvēku aizskāris tas, ka es neēdīšu viņa iegādāto vai gatavoto desertu. Bet manu atteikumu taču drīkst respektēt arī tad, ja to nesaprot.
Tas atgādina stāstu no bērnības, ko man stāstīja mamma. Kādu dienu pilsētas ēdnīcā tika satikta kaimiņiene ar mazmeitu, kurai rokās bija paka ar uzpūstajām kukurūzas vālītēm. Man tās ārkārtīgi negaršoja un negaršo joprojām. Vecmāmiņa savai mazmeitai esot teikusi, lai pacienā arī mani. Es, protams, cerībā, ka ar to pietiks, atteicu ar pieklājīgu: “Nē, paldies!” Meitenīte esot uzstājusi vēlreiz, un es atkal pieklājīgi atteicu. Tad arī pati vecmāmiņa nāca talkā un uzbāzās ar savu kukurūzu. Uz ko es beidzot neesot izturējusi un atbrēcu: “Man negaršo!” Vecmāmiņa mazliet aizskarta noburkšķējusi: “Varēji tā pateikt jau pašā sākumā.”
Izskatās, ka šo es joprojām neesmu iemācījusies – bez filtriem pateikt to, kā ir. Filtri tomēr palīdz pasargāt citu cilvēku maigo dabu. Bet varbūt nav nemaz jāiemācās. Varbūt otram jāmācās sadzirdēt arī mierīgu atteikumu.
Un vispār – kāda Tev daļa, ko es ēdu vai neēdu?!
Tev nav jāgaida redzama problēma, lai būtu pamats rūpēties par sevi vai kaut ko mainīt.
Un tomēr – kāpēc mums šķiet, ka par savu veselību, labsajūtu un dzīves kvalitāti jāsāk domāt tikai tad, kad kaut kas jau ir nogājis greizi? Vai tad rūpju jēga nav tieši tāda – darīt to, kas ir mūsu spēkos, lai līdz tam nenonāktu vai vismaz atliktu šo brīdi pēc iespējas tālāk?
Kad dušā piedzima šis teikums: “Tas ir jāsāk tagad, nevis tad, kad ir par vēlu!”, sapratu, ka tas ir attiecināms ne tikai uz veselību. Tas attiecas arī uz citām jomām:
⚬ finansēm: laikus izveidot ‘drošības spilvenu’, lai krīzē nav jāsūkā ledus;
⚬ darbu: ‘neizdedzināt’ sevi līdz nervu sabrukumam, darot to, kas jau n-tos gadus riebjas;
⚬ attiecībām: nepalikt destruktīvā savienībā, līdz tā iznīcina pašu;
⚬ sapņu realizāciju: neatlikt uz neskaidru rītdienu, jo tā var nepienākt.
Mums nav jāgaida, līdz kļūst slikti, lai mums būtu tiesības kaut ko mainīt. Tieši otrādi – mēs drīkstam rīkoties jau tad, kad pamanām, ka kaut kas mums neder, nepatīk vai ilgtermiņā var kaitēt.
Tas ir jāsāk tagad, nevis tad, kad ir par vēlu!
* Es ticu, ka transformācija ir drosmīgu jautājumu uzdošana, taču atceries – es esmu Tavs ceļabiedrs, nevis ārsts. Rūpējies par savu drošību un profesionālu atbalstu, kad tas nepieciešams.
