Mana personīgā Transformācija
Personīgā transformācija man nesākās ar vienu lielu notikumu. Tā sākās ar nelielu sajūtu, ka, lai arī ārēji viss ir kārtībā, iekšēji kaut kā pietrūkst.
Skolas laikā es biju ļoti apzinīgs un izdarīgs bērns. Neatceros, ka vecāki būtu sēdējuši man blakus, pārbaudot mājasdarbus vai bakstot, ka tie jāpilda. Es pati sapratu savus pienākumus un tos izpildīju. Viss nāca samērā viegli, īpaši sports. Kopš 7. klases volejbols bija mana lielākā kaislība, un pēc 9. klases man bija iespēja turpināt mācības sporta skolā. Taču, ietekmējoties no vecāku viedokļa un savām toreizējām šaurajām zināšanām par sporta nozares iespējām, izvēlējos “nopietnu” izglītību – tādu, kas, pēc manām domām, pavērtu lielākas karjeras iespējas. Tikai pēc daudziem gadiem sapratu, ka mācības sporta jomā nenozīmē kļūt tikai par sportistu vai treneri. Patiesībā iespēju ir ļoti daudz – ierobežo tikai paša domāšana.
Tajā laikā mana sirdslieta tika pastumta maliņā un atstāta “brīvajam laikam”. Tas ietekmēja arī tālākās izvēles un virzību dzīvē. Mani nepameta sajūta, ka dzīvē kaut kas pietrūkst – it kā viss būtu kārtībā, bet iekšā nav miera. Lai arī sports bija klātesošs, ar to nepietika, un es centos aizpildīt tukšumu ar citām aktivitātēm, mācībām un darbiem.
Apskaidrība atnāca vēlāk – darīt to, kas piepilda sirdi un dod enerģiju, ir daudz svarīgāk nekā censties apmierināt ego. Ir aplami domāt, ka sirdslietas “nepelnīs” un tāpēc jāizvēlas stabils, bet tukšs darbs. Gluži otrādi – ejot dvēseles ceļu, parādās iespējas, ienākumi un resursi, par kuriem pat nebija sapņots. Cilvēki jūt enerģiju, kas nāk no sirds. Un dzīve beidzot sāk plūst, nevis buksēt.
Kad sirdslietas tiek atliktas, dvēsele sāk klusām čukstēt. Un šis čuksts drīz vien parādījās citā manas dzīves jomā – attiecībās.
Bija mana 31. dzimšanas diena. Sēdēju restorānā ar toreizējo draugu. Lielāko daļu laika mēs pavadījām klusējot, pārmijot vien nepieciešamākās frāzes un teikumus – valdīja stīvs klusums. Tas noteikti nebija tas, kā es iztēlojos attiecības. Tajā brīdī cauri man izskrēja doma: “Ko es daru? Ko es daru ar savu dzīvi?!”
Trīs nedēļas vēlāk es parakstīju jauna dzīvokļa īres līgumu un izvācos.
Apmēram divus gadus iepriekš biju uzsākusi attiecības, kas sākumā šķita loģiskas un drošas – kā mierīga osta, kurā noslēpties no pasaules. Laikam ejot, pamazām un nemanot, es tajās zaudēju sevi: savu būtību, intereses, draugus. Pēc šķiršanās draudzene, mani ieraugot, teica: “Tu izskaties kā pelēka pele. Viņš ir izsūcis tavu enerģiju un krāsas!”
Skaidrs, ka neviens man neko neizsūca – es pati biju pazeminājusi sevi un atdevusi spēku. Es atļāvu otram noteikt, kādai man jābūt. Es izšķīdu šajās attiecībās un bija pienācis laiks atgūt savas krāsas.
Tomēr arī šī pieredze atnesa ko vērtīgu. Tā kā sacensību sportu biju atstājusi malā, bet nespēju sēdēt mierā, es pievērsos skatuves mākslai – publiskajai runai un teātrim. Tas joprojām ir daļa no manas dzīves, un caur to esmu atguvusi daļu savu krāsu un turpinu sevi krāsot.
Šī pieredze man iemācīja, ka līdzīgi kā ar sirdslietām, arī partnera izvēlē jāieklausās ne tikai sirdī, bet arī sajūtās. Ne visas attiecības piepilda, un ne visās ir iespējams augt. Un tas, kas šķiet drošs, ne vienmēr ir labākais.
Izgājusi cauri attiecību ēnai, es biju atklājusi vienu savas krāsainības daļu. Taču priekšā vēl bija dziļāka, smalkāka sastapšanās – sastapšanās ar sevi un bailēm no tā, ko citi ieraudzīs, ja es kļūšu patiesi redzama.
Vairākus gadus man bija lielisks darbs, kurā varēju izpausties un realizēt sevi. Mana enerģija burtiski kūsāja. Es strādāju lielā uzņēmumā, vadīju konferences 200+ cilvēkiem, daudz ceļoju, trenējos divreiz dienā, rakstīju blogu, mācījos par sporta treneri. Jo vairāk darīju, jo vairāk jaudas parādījās – jo darīju to, kas mani piepildīja.
Un tad vienā brīdī es sāku slēpties no pasaules. Bija bail kļūt pārāk redzamai, jo tas nozīmētu arī to, ka redzamas kļūtu manas ēnas puses. Šīs bailes lika man sarauties iekšēji mazumā. Es nomainīju darbu uz mazāk pamanāmu – tagad tas šķiet kā ielīšana dziļā alā. Pārtraucu lielāko daļu aktivitāšu un paslēpos no publikas. Turpināju mainīt darbus un karjeras, meklējot ilgtermiņa gandarījumu, bet nemiers, protams, nekur nepazuda – tas sekoja man no vienas darba vietas uz nākamo, no viena karjeras virziena uz citu.
Pirms trim gadiem es beidzot pievērsos sevis izzināšanai, jo iekšējais nemiers bija kļuvis nepanesams. Sapratu, ka, lai arī cik bailīgi tas nebūtu, man ir jāpieņem sava ēna, ja vēlos atkal būt dzirksteļojoša un pilna enerģijas. Tikai tad, kad spēju ieskatīties acīs savai tumšajai pusei un to pieņemt, es varu atrast savu autentisko izpausmi un atgūt dzīvības spēku, kādu reiz biju jutusi sevī.
Šī mācība ir viena no sāpīgākajām, jo notikumi un apstākļi, kas mani “iedzina alā”, bija krājušies gadiem. Darbs ar sevi ir liels un ilgstošs, bet nepieciešams – tas ir ceļš uz brīvību. Atrast sevi un pieņemt gan savu gaismu, gan tumsu, ir svarīgi. Jo tieši tumsa ir tā, kas ļauj zvaigznēm spīdēt visspožāk.
Un tieši tad, kad beidzot iemācāmies pieņemt visu savu spektru un spēku, dzīve beidzot sāk atbildēt ar savu.
* Es ticu, ka transformācija ir drosmīgu jautājumu uzdošana, taču atceries – es esmu Tavs ceļabiedrs, nevis ārsts. Rūpējies par savu drošību un profesionālu atbalstu, kad tas nepieciešams.
